Revivima — kibucs.
Kas tad tas īsti ir? Komūna, kur lielākā daļa īpašuma ir kopīga. Kibuci ir bijuši dažādi; tādi, kur absolūti viss ir kopīgs, pat apģērbs no kopīgas kaudzes.
Kibucu iedzīvotāji mūsdienās veido tikai 2% no valsts iedzīvotājiem, taču to ietekme ir milzīga: daudzus komandējošos amatus armijā un politiskos posteņus ieņem cilvēki, kas nākuši no kibuciem.
Mums bija atlikusi stunda līdz saulrietam, un Maiks man novadīja ātru ekskursiju, bet visu būtisko viņš paspēja pastāstīt.
Kibuca pilsoņi — ap 400 cilvēku, algotie strādnieki — ap 300. Kibucā dūmo un trokšņo plastmasas detaļu rūpnīca, rūpnīca ar milzumu partneru visā pasaulē. Industriālās grupas “Reviv” ražotās detaļas atrodas 20% pasaules automašīnu. Rūpnīcā strādā ļoti daudz imigrantu no bijušās PSRS, jo viņiem ir laba tehniskā izglītība.
Uz ceha izejas durvīm karājas plāksnīte tikai krievu valodā: “STRĀDĀ AGREGĀTS. Aizveriet durvis, b@@@@a”!
Kibuca piena ferma saražo visvairāk piena Izraēlā, tā ir aprīkota ar supermodernām slauktuvēm, sūdu šķūrētājiem un citiem brīnumiem tā, ka ar to visu spēj tikt galā tikai daži cilvēki.
Pēc Maika vārdiem, govis ir izcilu šķirņu, viena govs dienā dod vairāk piena nekā piecas govis no viņa dzimtā ciema.
Kibucs audzē olīvkokus ar nedaudz sāļu ūdeni, kura lūzums stiepjas cauri visai Izraēlai 700 metru dziļumā (skaidrs, ka ir urbums). Lai šo ūdeni izmantotu citiem augiem, tas ir jāatsāļo, bet olīvām der arī tāpat (vai ar minimālu iejaukšanos). Eļļa, ko šeit spiež, ir vairākkārt ieguvusi godalgas izstādēs.
Cāļu ferma tikai nupat stājusies ierindā, bet saražos vairākus miljonus olu gadā, ražota Jaunzēlandē, aprīkojums pats modernākais, vēl nekur citur tāda nav.
Saulriets
Zirgi, saprotams, ir atpūtai, nevis darbam
Kad mēs redzējām, kā bērni mācās jāt ar zirgiem, saruna ar Maiku ievirzījās par dzīves līmeni un kvalitāti. Tās ir atšķirīgas lietas, Maika izpratnē (kas man ir tuva) dzīves līmenis drīzāk ir luksusa līmenis, priekšmetu un īpašuma kvantitāte un kvalitāte, ko tu izmanto un kam tu pieder. Bet dzīves kvalitāte — tas ir tas, kādu labumu un prieku tev sagādā apkārtējā realitāte, turklāt piederēt tev nekam nav obligāti. Dzīves kvalitāte ir atkarīga no tavas veselības, labām attiecībām ar apkārtējiem, apkārtējās vides apstākļiem un cita, kas kibucā ir iekārtots krietni labāk nekā megapolē.
Tā, ciematā ir ēdnīca, kultūras nams, muzejs, kaktusu dārzs, pasts ar bezmaksas pastkartēm, bērnudārzs, daudz zaļumu, augļu dārzi un citi labumi. Personīgo māju un automašīnu cilvēkiem nav, māju tev piešķir, bet mašīnas kibucam ir kopīgas, ja gribi kaut kur aizbraukt — var paņemt nomā.
Cilvēki dzīvo ciešā, saliedētā kopienā — neviens nav aizmirsts, visi saņems palīdzību un saskarsmi.
Protams, tev piešķir arī naudas pabalstu, taču tas nav īpaši atkarīgs no tā, cik daudz naudas tu ienes kibucam, proti, pat ja tu esi super-spečuks ar nez kādām smadzenēm, naudas tev būs tikpat, cik citiem. Tomēr piķi dod, spriežot pēc visa, pietiekami, jo Maikam ir divi ļoti kvalitatīvi veļļuki, un viņš nesen atgriezās no veloceļojuma pa Ziemeļameriku.
Maika mājās ir ļoti skaisti un akurāti, bērnistabas griestos — zvaigznītes no naktī spīdošas plastmasas
Savs dārzs ar greipfrūtiem, mandarīniem, avokado un miljonu citu augu
Ir arī granātāboli
Sieri, dabiski, no vietējās fermas
Ja pietiek entuziasma, var iedarbināt savu produktu līniju
Maiks bija fermeris, tad ievajadzējās menedžerus, nācās par tādu kļūt
Priekšnieka dzīvesveids Maikam par labu nenāca — viņš sāka smēķēt, vairāk dzert, kā rezultātā jau brieduma gados dabūja infarktu. Ar to sākās viņa aizraušanās ar skriešanu, bet pēc tam arī ar riteņbraukšanu. Tagad viņš apkārtnē ir pazīstams kā cilvēks "visvairāk kilometru dienā".
Maiks un Jaelī izaudzināja četrus bērnus
Viens no bērniem — arhitekts, lūk, tā noformēja pulksteni
Milzīgo kaktusu parku viens cilvēks ir izveidojis kā hobiju
Viņš arī izliec kokus
Pirmā kibuca atliekas
Nākamajā rītā mēs apmeklējām muzeju, kas veltīts kibuca izveidei. Īsumā, tā vēsture ir šāda.
Divdesmitā gadsimta sākumā ebreju ieceļotāji no dažādām pasaules valstīm bija inficēti ar marksistiskām idejām par sociālo vienlīdzību, kā tagad teiktu — ar egalitārismu. Tam visam bija nereliģioza daba; kibucu ortodoksiem arī tagad nav daudz.
Apmetnes Negeva tuksnesī bija aizliegtas, izņemot eksperimentālās fermas, aizsegu kurām arī tika nodibināts Revivims, kas, starp citu, nozīmē "Rasas". Kad ANO komisija ieradās Revivimā, tā bija pārsteigta par tur ieraudzīto ziedošo dārzu. Ar minimāliem naudas resursiem un milzīgām problēmām ar ūdeni tika izveidotas augļu birzis, puķu dārzi — pirmo kolonistu darbu šajā skarbajā zemē ir grūti pārvērtēt. Tas nospēlēja lielu lomu tajā, ka, rodoties neatkarīgai valstij 1948. gadā, Negeva tuksnesis (kas veido trešdaļu no valsts teritorijas) arī tika atdots Izraēlai.
Pirmie kolonisti cīnījās ne tikai ar dabu, bet arī ar Ēģiptes armiju, kas mēģināja noslaucīt viņus no zemes virsas; fotogrāfijā redzama vēl oriģinālā dzeloņstieple. Cīņa, kā var nojaust, vainagojās panākumiem. Krājumus kara laikā, starp citu, piegādāja tikai ar lidmašīnu.
Muzejā ir kinoteātris, kur rāda filmu par kibuca vēsturi, ir tulkojums krievu valodā ar subtitriem
Maiks pajokoja, ka filma — tā ir propaganda, bet tik pārliecinoša, ka viņš pats arī uzķērās, atbraucot uz šejieni pirms 40 gadiem no Dienvidāfrikas, sākumā kā brīvprātīgais armijā; pēc tam palika par fermeri.
Leģenda vai patiesība, bet runā, ka šī ir tā pati puķudobe, kas iespaidoja ANO komisiju
Pirmgājēji dzīvoja alā, tagad te ir izstāde, bet ziemā grīda palu dēļ ir pārāk slidena
Skudra ir milzīga, kādus trīs centimetrus diametrā, vai pat visus četrus
Revivimā gatavo savu vīnu un vīnogu degvīnu, bet paņemt sev līdzi, lai kā arī gribētos, es nevarēju — smagi vest, un ir pārāk liels risks saplēst. Vēl ļoti atmiņā palika zāļu tēja: no salvijas, citronzāles (lemongrass) un citiem augiem; tos Maiks pats ievāc tuksnesī.
Muzejā es gribēju nopirkt pastkarti, bet kā Maika viesim man to iedeva tāpat vien. Vispār uzņemšana, ko man sarūpēja Maiks, Jaelī un citi kibuca iedzīvotāji, bija tik silta, cik vien tas vispār ir iespējams. Maika stāsti par savu dzīvi, kibuca uzbūvi, viņa gudrība, pieredze un zināšanas par velomaršrutiem bija absolūti nenovērtējami. Ne par kādu naudu nenopirksi šādu "tūri", šeit viss balstās uz uzticēšanos, savstarpēju palīdzību un ticību cilvēka labākajām īpašībām.
Es jūtu, ka dzīvesveids kibucā man ir pie sirds; es nekad neesmu tiecies iegūt kaudzi naudas vai luksusa preču, un uzskati man ir visnotaļ kreisi. Ideja par to, ka atsevišķa cilvēka vajadzības nemaz nav tik lielas, un visiem būtu jādzīvo relatīvā vienlīdzībā, mani vienmēr ir saistījusi. Šeit šis sapnis bija realizēts, taču izrādījās, ka jaunos izraēliešus tas vairs tik ļoti neiedvesmo: kibucu iedzīvotāju skaits lēnām, bet pārliecinoši sarūk. Šķiet, amerikāņu sapnis par bezgalīgu patēriņu, pateicoties globalizācijai, ir galīgi pārņēmis mūsu planētas iemītnieku prātus.